Iet gadu desmiti un gadu simti un cita citu nomaina cilvēku paaudzes. Sabiedriskās iekārtas veidojas, sabrūk un jaunas nāk vietā. Un ļaudis saka: „Reiz bija citādi laiki, bija citādi cilvēki, citādi tikumi, citāda bija dzīve.” Līdz ar cilvēkiem mainījusies viņu dzīves vieta, nemainīgas palikušas tikai atmiņas un tradīcijas, kuras iesakņojušās tautas vēsturē.
Pirmās nepilnīgās ziņas par izglītību Sasmakā attiecināmas uz 18.gs beigām un 19.gs. sākumu. Pēc „Latviešu Avīzes” ziņām, bērniem lasīt mācījis priekšdziedātājs Mārtiņš Freimanis no 1783. līdz 1828. gadam. 1828. gadā „Latviešu Avīzes” vēstī bēdīgu ziņu:” miris Mārtiņš Freimanis , latviešu priekšdziedātājs , kurš 45 sava amata gados daudziem bērniem lasīt iemācījis.”
19.gs. sākumā Sasmakas miestiņā pastāvējušas vairākas privātskolas. Kā viena no pirmajām minama kurpnieka – skolotāja Rēriha privātskola, kas dibināta 1830.gadā un kuru vadījis kandidāts J. Hervigs, kurš saukts par „Kreislehrer”, tātad varētu būt cilvēks ar attiecīgu izglītību. Kādā līdzīgā skoliņā 1836.gadā pāris mēnešus mācījies arī mazais Krišjānis Valdemārs.
Sasmakas iedzīvotāji galvenokārt bija ebreji, zēni mācījās tā dēvētajās lūgšanu skolās – hederos. Pēc 1837.gada datiem Sasmakā bijuši 7 šādi hederi : M.D. Blumberga, Z.I. Hofmaņa, V. I. Glāzera, F. Gosela, H. Abrama, H. Arona un V. B. Kāna.
No 1840.-1844. gadam Sasmakā kā privātskolotājs strādā Krišjānis Valdemārs. Skola atradās vietā, kur tagad uzcelta dzīvojamā ēka, Talsu ielā 4. Kr. Valdemāra darbu vēlāk turpina viņa māsa Marija Valdemāre – Medinska, atverot mazu privātskoliņu meitenēm. Skola darbojas apmēram līdz 1864.gadam.
Muižnieki ar latviešu izglītošanos ir neapmierināti. Skolotājiem pavēl šūt drēbes tikai no zemnieku drānas un aizliedz „viksēt” (spodrināt) zābakus. Vasarā skolotājiem jāstrādā par kalpiem, bet ziemā jāmāca bērni. Skolotāju stāvoklis kļūst vēl grūtāks, kad arī lielākā daļa mācītāju nostājas pret latviešu izglītošanu. Mācību programma tiek sašaurināta, un 1862. gadā tiek mācīta tikai lasīšana, rakstīšana, rēķināšana un ticības mācība.
19.gadsimta otrajā pusē , redzot, ka neizdodies atturēt latviešus no izglītošanās, muižnieki izvirza citu mērķi – „jāpārvāco”, un tas ir skolotāja galvenais uzdevums. Šim nolūkam tiek atvērta E. Lindberga privātā zēnu skola, kura darbojas 5 gadus.
Krievu cars 1875.gadā apstiprina ilgi gaidīto likumu, kas pirmo reizi skaidri nosaka skolu stāvokli un izbeidz līdzšinējo nenoteikto kārtību. Likums paredz, ka skolā bez latviešu valodas un vācu valodas vēl jāmācās arī krievu valoda, bērniem skolā jāiet 3 ziemas, no 15. oktobra līdz 15. aprīlim. Skolā jāsāk iet no 10 gadu vecuma. Tāpat likums nosaka, kam skolās jāmāca un kam skolas jāceļ.
Sasmakā šajā laikā skolu skaits ir diezgan prāvs. No 1880.- 1888. gadam darbojas O. Mītela Kristīgā zēnu elementārskola, bet kādu gadu vēlāk savu darbību uzsāk J. Pinskera žīdu elementārskola, kas drīz kļūst par valdības uzturētu skolu ar rabīnu Z. Dubicku priekšgalā. Bērnus šeit māca tādi labi izglītoti skolotāji kā Dvorkovics, Efraimsons, Lazers.
Ap 1901. gadu skola atkal ir privāta ar Dubicku, E. Freimani, E. Hiršbergu, vēlāk – V. Šlocbergu un E. Grunti vadībā. Ap 1904. gadu skola savu darbību pilnīgi pārtrauc. Sakarā ar lielo ebreju skaitu ( pēc 1897. gada datiem Sasmakā ir 1832 iedzīvotāju , no kuriem tikai 117 ir latvieši, ebreji ir 841 ) Sasmakas miestā joprojām pastāv arī hēderi, kuros zināšanas apgūst tikai ebreju bērni.
No 1880.gada Sasmakā sāk darboties N. Konovas meiteņu skola, sākumā ar vienu pašu skolotāju, vēlāk tur strādāja arī Kopfšteina, Stradovska, M. Zihmane, V. Kormiļceva. Skola pastāvēja vairāk nekā 20 gadus.
Pēc 1881. gada statistikas datiem var uzzināt, ka Sasmakas skolotāji saņēma viszemāko darba algu Kurzemes novadā – 150 rubļus mēnesī.
Jaunā tautas atmodas kustība Talsu apriņķi skāra samērā maz. Talsu apriņķī jaunlatvietību likvidēja pat pirms tās rašanās. Vistālāk no šīm jaunajām idejām atradās skolotāji, jo gandrīz visi tie bija nākuši no muižnieku uzturētā Irlavas semināra, kur neaudzināja jaunlatviešus, bet gan viņu pretiniekus. Vairums Irlavas semināra audzēkņu turējās vācu pusē.
Sākoties pārkrievošanai, valdība ilgojās pēc iespējas drīzāk redzēt šo zemi pilnīgi krievisku ar krieviski runājošu tautu. Par šī nodoma enerģiskiem īstenotājiem, bija jākļūst pilnīgi krieviskam pilsētas skolu tipam, kam jāizkonkurē un jāaizstāj vāciskās apriņķa skolas. Tomēr Talsu apriņķī šis uzdevums netika īstenots. Nevar noliegt, ka skolēni nebūtu piesavinājušies vācu vai krievu valodu, nebūtu vācu vai krievu kultūras ietekmēti, bet no viņiem tomēr nav iznākuši ne vācieši, ne krievi.
19. gs. otrajā pusē Talsu apriņķī pieauga pareizticīgo skaits un tāpēc bija radusies vajadzība pēc pareizticīgo skolas, lai jaunie draudzes locekļi ieaugtu savā ticībā un no tās neatsvešinātos, mācoties luterāņu ticības skolās.
Sasmakā pareizticīgo draudzes skola dibināta 1885. gadā. Tā darbojās savā namā un pārtika no draudzes līdzekļiem. Tajā strādāja skolotāji: Stiprais, Ābols, Loskis, Apsītis, Vēveris, Pēčs, Lagzdiņš, Mitenbergs, Kurzemnieks, Kalniņš, Zaķis u.c.
Pārdesmit gadus vēlāk Kurzemes svarīgākajos centros tika dibinātas valdības divklašu elementārskolas ar 4 nodaļām. Šīs skolas tika materiāli labi nodrošinātas. Mācības, izņemot latviešu valodu un ticības mācību, notika krievu valodā. Talsu apriņķī valdības krievu elementārskolas nodibinājās sešās vietās, to skaitā 1907. gada 1. augustā arī Sasmakā. Sasmakas krievu valdības elementārskola darbojās īrētajās telpās Jankela Tāla namā (Kr. Valdemāra ielā 2). Sakarā ar skolēnu skaita pieaugumu, tā pārceļas uz M. Laugales namu Lielā ielā 16.
Par Sasmakas krievu valdības elementārskolu vairāk var uzzināt no skolas priekšnieka Šveicara vēstules :
1907./08. un 1908./09. māc. gados skolā mācījās apm. 40-50 bērni. Šajos mācību gados strādāja tikai viens skolotājs.
1909./10. māc. gadā skolēnu skaits pieaug līdz 70 un darbu sāk otrs skolotājs- Ribakova jaunkundze.
1910./11. māc. gadā skolēnu skaits palielinās līdz 100 un šajā mācību gadā jau strādā 3 skolotāji: Šveicers, Ribakova, kura vēlāk pārceļas uz citu vietu un viņu aizstāj skolotāja Dubova un kāds vecāks skolotājs Reiznieks.
1911./ 12. māc. gadā skolēnu skaits sasniedz 120 un skolā strādā 4 skolotāji: Šveicers, Reiznieks, K. Martakovs un K. Vēvers.
1912./13. māc. gadā skola pārceļas uz citām telpām, jo skolā jau mācās 130 skolēni. Skolotājs Reiznieks aiziet pensijā un viņa vietā sāk strādāt F. Dermanis. Skolā sāk darboties 5. klase.
1913./14. māc. gadā skolā mācās 140 skolēni. Šajā mācību gadā skolotājs K. Vēvers aiziet no skolas, lai turpinātu mācības Belgorodas skolotāju institūtā. Viņa vietā sāk darbu A. Veidis.
1914./1915. māc. gadā mācības uzsāk skolotājs F. Dermanis. Viņu aizvieto Z. Hintenberga. 1915. gada jūlijā skola evakuējas uz Tulu .
1915./16. māc. gadā darbojas bēgļu skola ar 100 skolēniem. Drīz saslimst un nomirst skolotājs K. Martakovs. Skolā strādā 2 skolotāji: Šveicers un Z. Hintenberga.
Pārkrievošanās laiks lauku skolās ir smags kā skolēniem, tā skolotājiem. Skolēniem ir 9 krievu valodas stundas nedēļā, bet lielākā daļa skolotāju krievu valodu nebija mācījušies. Gandrīz visiem skolotājiem nācās sēsties pie grāmatām, lai mācītos svešo valodu. Lai skolotāji varētu mācīt krievu valodu, inspektori Brīvzemnieks un Fricsons rīko vasaras kursus krievu valodas apgūšanai.
Ap gadsimta miju stipri pieaug sabiedriskā kustība. Sāk darboties vairākas biedrības: dziedātāju biedrība „Akords,” „Jaunatnes biedrība”, „Ugunsdzēsēju biedrība”. Tajās aktīvi iesaistās skolotāji.
1905. gads - lielo pārmaiņu gads. Skolotāji 1905. gadā skolotāju kongresā dzied „Dievs, svētī Latviju.” Skolotāji bieži savstarpēji pārrunā aktualitātes. Skolu inspektors pat bijis spiests ar rakstu aizrādīt, ka tik biežas , bez atļaujas rīkotas sapulces , ir nelikumīgas un dalībnieki var tikt sodīti.
Revolūcija tiek apspiesta, bet vienu otru reformu tā atnes. Skolotāju cīņa par latviešu valodu skolās nebija gluži velta, tiek panākta atļauja pirmajās divās nodaļās stundas pasniegt latviešu valodā, bet uz tā rēķina palielinās krievu valodas stundu skaits nedēļā. Šis likums pastāv tikai 3 gadus. 1909. gadā tautskolu inspektori un direktori domā, ka šis rīkojums atceļams, jo šo gadu laikā krievu valodas zināšanas stipri pasliktinājušās. Tiek pieņemts lēmums, ka pamatskolās jāievieš 4 gadu kurss, bet Sasmakā šis lēmums netiek ieviests.
Sasmakā bez jau minētajām skolām 20. gs. sākumā neilgu laiku pastāv E. Freimaņa privātskola (ap 1904. gadu ) un E. Jēgera privāta elementārskola zēniem un meitenēm (1906.-1910.) ar palīdzi S. Flinteri.
Lielas pārmaiņas skolu dzīvē ienes 1. Pasaules karš. Daudzi skolotāji tiek mobilizēti, viņu vietā stājās vietu izpildītājas – sievietes. Līdz ar vācu karaspēka ienākšanu, skolu stāvoklis kļūst vēl bēdīgāks, jo no 400 Kurzemes skolām darbu turpina tikai 12 vācu skolas (Talsos tikai proģimnāzija ar vācu mācību valodu).
Okupācijas vara centās pēc iespējas drīzāk atjaunot pilsētiņas dzīvi, tai skaitā arī izglītību. 1915. gada beigās Austrumu frontes virspavēlnieks Hindenburgs izdod rīkojumu, kurā ,starp citu ,noteikts, ka augstākais skolu un audzināšanas lietu pārzinis paliek viņš pats, un pie viņa štāba tiek noorganizēta speciāla pārvalde. Skolu uzdevums: ieaudzināt reliģiozu apziņu, modināt un nostiprināt jaunatnē padevību likumam. Rīkojums prasa, lai skolnieki uz ielas atdotu godu vācu virsniekiem.
Vislielākās grūtības sagādā skolotāju trūkums, jo tie gandrīz visi atstāj Kurzemi līdz ar bēgļu plūdiem. Pie tam ir rīkojums darbā pieņemt tikai tos skolotājus, kuru politiskā un morāliskā reputācija ir neapšaubāma. Cerības tiek liktas uz Irlavas semināru beigušajiem. Skolu organizēšanai un vadīšanai bieži vien piekomandē armijā mobilizētos Vācijas skolotājus, virsniekus, apakšvirsniekus un pat kareivjus.
1916./17. m. g. Sasmakā tiek atvērta vācu skola ar 3 klasēm. Bēgļiem atgriežoties, pieaug skolēnu skaits. Pēc tā laika noteikumiem skola obligāta visiem skolas vecuma bērniem. Par katru nokavētu dienu vecāki vai to vietnieki tiek sodīti ar 1-3 markām, vai maksas nespējas gadījumā, ar 1-3 dienām aresta. Lauku skolās vasaras brīvlaiks ir 28 dienas ( 1. aug. -31. aug.), rudens brīvlaiks - 14 dienas ( 3. okt.- 18. okt.). Lai skolēni pareizi izprastu „lielos notikumus”( die grossen Zeitereignisse), skolotājiem pašiem stundās jāieved laikmetīga viela:
reliģijā – par Sarkano Krustu un tā nozīmi,
vēsturē – iepazīšanās ar armijas iekārtu,
ģeogrāfijā – par slavenām kauju vietām, kā arī jāapskata iedzīvotāju aizplūšana un atgriešanās,
aritmētikas stundās jāapskata jaunie maksāšanas līdzekļi – naudas zīmes,
dabas mācībā - pārkārtotā barības līdzekļu lietošana u.t.t.
Citādi gan programmā stingri nosacīts, kas no mācāmās vielas katrā nedēļā izņemams. Skolotāji algas vēlākos laikos saņēmuši kārtīgi. Ne tā kā sākumā : kāds skolotājs 1916. gadā žēlojās, ka 10 mēnešu laikā nevienu feniņu neesot saņēmis.
Priekšmetu mācīšana notiek pa daļai latviešu, pa daļai krievu valodā. Mācībām izmanto vienīgi krievu mācību grāmatas, jo latviešiem vēl savu grāmatu nav
1918./19. māc. gada vidū, vāciešiem aizejot, skola atsāk mācības turpat Jēkaba Reiznieka vadībā. Skolā strādā A. Ezeriņa, A. Zariņa.
1919. gada 15. oktobrī uz bijušās Sasmakas Valsts elementārskolas bāzes atklāj Sasmakas pilsētas 4 klašu latviešu pamatskolu, kuras darbību vada Eduards Feldmanis. Skolā strādā Ž. Reinfelde, A. Zariņa, L. Zandberga. Skolā 4 klasēs mācās 180 skolēni. Elektriskais apgaismojums ir skolotāju istabā un vēl vienā klasē, visur – malkas apkure. Pumpja ūdens nav lietojams, tādēļ dzeramo ūdeni ņem no kaimiņmājas pumpja. Skolas nauda netiek prasīta, jo lielākā daļa skolēnu ir trūcīgi.
1920. gadā izdotie „ Noteikumi par obligatoriskās mācības izvešanu dzīvē” paredz – katram Latvijas pilsonim jāmācās no sestajam līdz 16. mūža gadam, bet grūto ekonomisko apstākļu dēļ tie nav izpildāmi. Saistībā ar to pamatskolas pārzinis ziņo Sasmakas pilsētas valdei – līdz 1925. gada oktobrim skolā nav ieradies 41 skolēns, galvenokārt aizņemtības darbā un nabadzības dēļ.
1920. gada 25. oktobrī skolu apmeklē Ministru prezidents K. Ulmanis un dāvina skolai P. Jurjāņa dziesmas skolām ar pašrocīgu ierakstu: „ Mācaties un turiet svētas savas tautas gara mantas: mūsu tautas spēks un mūža ilgums atkarājas no viņām. Sasmakas pamatskolai. Ulmanis, Ministru prezidents.”
Telpu trūkuma dēļ skola 1921. gada 1. augustā pārceļas uz bijušo Pareizticīgās draudzes skolas ēku Lielā ielā 26. Šī ēka ir draudzes īpašums, tādēļ pilsēta maksā tai īres naudu. Skolēnu skaits ir apmēram 150. Pirmais pilnais pamatskolas kursa beidzēju izlaidums notiek 1922. gada pavasarī. Šajā laikā skolā strādā arī skolotāji Berta Slavens, Elza Berthards, Fricis Dermanis, Lizete Zandberga. Skolas vadītājs ir Eduards Feldmanis.
Bijušās pareizticīgo draudzes skolas telpas ir galīgi nepiemērotas, lai tajā izvietotos 6 klases, tādēļ rodas jautājums par jaunas skolas celtniecību. 1922. gada 5. jūlijā Sasmakas pilsētas pamatskolas pārzinis E. Feldmanis raksta apriņķa pamatskolu inspektoram :”Paziņoju, ka Skolu valdes priekšlikumu par skolas nama būvi, pilsētas dome uzņēma ar sajūsmu un uzdeva Skolas valdei sakarā ar pilsētas Būvkomiteju izstrādāt skolas nama projektu”.
Bet tas arī bija viss. Gadu no gada skolas pārskatā par tās sastāvu un darbību ailē par telpu vispārējo stāvokli nemainīgi rakstīts viens un tas pats teksts: „Skolas māja, kādreiz celta priekš 2 klašu pareizticīgo draudzes skolas, tagad galīgi nepiemērota: telpu maz, klases tumšas, vingrotavas telpu nav, un starpstundās skolēni spiesti uzturēties tanīs pat klasēs jeb grūstīties pa līkām, tumšām koka trepēm. Ventilācijas nekādas.”
1924. gada rudenī skolas pārzinis E. Feldmanis atstāj Sasmaku, viņa vietā stājas Rūdolfs Treide.
Skola no 1921.gada ir septiņgadīga, jo pievienojas pirmsskolas klase. Skolēnu skaits ir starp 160 – 180. Visvairāk skolēnu – 230 – bijuši 1922./23. māc. g.
Pilna pamatskolas kursa beidzēju skaits svārstās starp 5 un 13 skolēniem. Apmēram puse absolventu iestājas vai nu Valsts Talsu vidusskolā, vai Laidzes lauksaimniecības skolā vai mācās kādu amatu. Pārējie, kuri neturpina mācības, paliek dzīvot un strādāt vecāku mājās.
Skola katru gadu rīko publisku skolēnu vakaru Ārlavas pagasta nama zālē. Sasmakas pašvaldība ir tik nabadzīga, ka nevar skolai atlicināt nekādus līdzekļus mācību grāmatu iegādei, tāpēc skolas padome vairākus gadus pēc kārtas rīko „bazārus( tirgus)”. Šo izpārdošanas akciju summas sasniegušas pat 400 latus.
Pildot pilsētas domes 17. marta lēmumu, Sasmakas pilsētas valde 1924./25. māc. gadā skolotājiem dzīvokļa īres maksas kompensāciju izmaksā tikai vienas trešdaļas apjomā paredzēto 2/3 vietā. Pret to protestējot, skolotāji 1925. gada 18. maijā pēc rīta lūgšanas uzsāk streiku. Par to ziņots visām skolu pārvaldes institūcijām līdz pat ministrijai. Atbildēs ieteikums sūdzēties tiesā un nekavējoši streiku pārtraukt. 1925. gada 25. maijā skolas pārzinis R. Treide paziņo, ka streiks pārtraukts. Skolotāju prasības nav apmierinātas.
1926. gada 25. jūlijā , braucot cauri Valdemārpilij uz Vandzeni, prezidents K. Ulmanis apsola pilsētas galvam, ka pilsēta tiks pie jaunas skolas ēkas un pēc 2 gadiem viņš to iesvētīs. Taču , mainoties politiskai situācijai valstī, jautājums par skolas celtniecību aizmirsās.
Valdemārpils pilsētas policists 1926. gada 13. oktobrī raksta pamatskolas pārzinim :” Vietējie iedzīvotāji sūdzas, ka Jums padotās skolas skolēni, nākot no skolas uz mājām, tāpat arī pa vakariem, uz ielas bieži ceļ nekārtības, raksta uz namu sienām neķītrus uzrakstus, klaigā, aizskar garāmgājējus u.t.t. Ņemot vērā sacīto, lūdzu Jūsu godību spert attiecīgus soļus vajadzīgās disciplīnas ieviešanai skolēnu starpā.”
Godinot Kr. Valdemāra piemiņu, 1926. gadā Sasmaka pārdēvēta par Valdemārpili.
Divdesmito gadu beigās skolas padomes locekļu starpā valda laba saskaņa. Šeit liels nopelns skolas ilggadējam priekšsēdētājam, Valdemārpils pareizticīgo draudzes priesterim V. Bavbanam. Tomēr skola vēl joprojām atrodas šaurajās telpās.
Tikai 1928. gadā pašvaldība atvēl skolai nedaudz naudas, par kuru var iegādāties tikai pusi no nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. 1928. gadā Valdemārpilī notiek pilsētas administratīvām robežām piešķirtās valsts fonda zemes sadalīšana apbūves gabalos, starp citu , arī nākamajai pamatskolai, bet, kad notiks skolas celšana, par to vietējā sabiedrība nerunā, jo pilsētiņas finanšu līdzekļi neļauj domāt par ēkas celšanu.
Pamatskolas pārzinis 1931. gada 8. jūnijā sūdzas policistam par neciešamu zēnu trokšņošanu Lielās ielas apkārtnē: „ Pa ielas trotuāriem notiek metāla stīpu ripošana ( velosipēda riteņa metāla daļa), tad atkal pūšana ar metāla svilpēm. Aizrādījumi rezultātus nedod. Lūgums trokšņus nekavējoši novērst.”
1932. gada 12. maija meža dienās skola kopā ar pilsētas galvu Ansfeldu apstāda apbūves zemes laukuma ziemeļu malu ar 23 liepām un austrumu malu, kura piekļaujas Leppesepa īpašumam, ar 15 liepām. Sakarā ar krīzi, 1931. gadā skolas celtniecības jautājums apstājas.
1935. gada 6. februārī skolas pārzinis A. Tīls kārtējo reizi raksta Ventspils un Talsu apriņķa tautskolu inspektoram par nomāto skolas ēku: „Valdemārpils pilsētas sešklašu pamatskola mitinās bijušās Sasmakas pareizticīgo draudzes skolā. Pēdējo savu šauro telpu dēļ pavisam neatbilst pirmās pamatskolas prasībām: klases, izņemot divas, tumšas, šauras, trūkst betona ugunsdrošas trepes uz bēniņiem, nav virtuves, kur varētu vingrināties ēdienu gatavošanā, ģērbjistabu aizvieto šaurais, aukstais koridors, nav telpu darbnīcai u.c.
Pati ēka gadu desmitiem nav remontēta: durvis, sliekšņi nolietojušies, krāsnis pussairušas, grīdas caurumainas, izpuvušas un galvenais – jumts tādā mērā sabojājies, ka sapūdējis visus griestus augšējās klašu telpās. Šajās telpās saspiesti mācās apmēram 183 bērni.”
Pilsētas pašvaldība maksā par telpām pareizticīgo draudzei 200 Ls gadā, un pēc līguma tai būtu jāizdara nepieciešamais remonts, bet savu grūto saimniecisko apstākļu dēļ tā nav spējīga to izpildīt, tādēļ skolas ēka ar katru gadu kļūst bīstamāka. „Vienīgā izeja no bēdīgā stāvokļa – valsts pretimnākšana.”
Pilsētas budžets 1935. gadā ir tikai 24792 Ls, bet skolas ēkas celtniecība būtu maksājusi pāri 100 000 Ls, tas ir – vismaz 4 gadu visa pilsētas budžeta.
1935. gadā Valdemārpilī tiek atvērta lauksaimniecības papildskola tajās pašās telpās, kur jau darbojās Valdemārpils septiņgadīgā skola ( nepilnā vidusskola). Pamatskolai ir atvēlētas 7 klašu telpas, bet lauksaimniecības papildskolai tikai viena, kurā mācās 77 skolēni.
1937. gadā papildskolu apmeklē 49 audzēkņi, vecumā no 15 līdz 45 gadiem. Mācības sākas ar 13. novembri un notiek 2 vai 3 reizes nedēļā ap 2 vai 3 stundām. Bez sešklašu pamatskolas skolotājiem tās vada 3 lauksaimniecības aroda speciālisti – amatnieki, kā arī 5 palīgi ar 6 klašu izglītību.
1937./38. māc. gadā skola vēl joprojām atrodas tajās pašās neizremontētajās pareizticīgās draudzes skolas telpās. Mācību ilgums no 1. oktobra līdz 31. jūlijam. Rudens brīvlaiks no 28.- 31. oktobrim,
ziemas – no 22. dec. līdz 7. janvārim,
pavasara – no 6. līdz 10. martam.
Lieldienu brīvlaiks no 5. līdz 7. jūnijam.
1.-4. klašu mācību gads ir īsāks – tas beidzas 15. maijā.
1937. gada augustā tiek izdots Izglītības Ministrijas rīkojums ar stingru norādījumu skolēniem un vecākiem – sekot, lai visi pirmsskolas vecuma un vecāki bērni, kas vēl nebūtu mācījušies skolas 1. klasē, šajā rudenī noteikti apmeklētu skolu, ja tiem nav attaisnojoša iemesla nemācīties.
Skolā strādā 6 skolotāji, kuri māca 208 skolēnus: 182 latviešus, 3 krievus, 23 ebrejus. Skola, lai arī trūcīga, tomēr iespēju robežās rūpējas par darbinieku un skolēnu labklājību. Tā nespēj skolotājus nodrošināt ar dzīvojamo platību, tomēr šo trūkumu kompensē ar naudas pabalstu, kas ir 1/8 daļa no darba algas. Skolotāji dzīvo 12 – 25 km attālumā no skolas. Arī skolēnu dzīvesvietas atrodas patālu, tāpēc skolēni bieži kavē skolu. Tikai 136 skolēni dzīvo Valdemārpils apkārtnē. Par kavējumu iemesliem ir arī vecāku bezatbildība un bērnu darbs saimniecībās. Skolai nav internāta.
Brokastīs skolēni var nopirkt pienu. Skolai nav virtuves un līdz ar to izpaliek arī ēdināšana. 1937. gada 11. decembrī tiek atvēlēta nauda produktu iegādei trūcīgo ģimeņu bērniem. Par produktu pirkšanu atbild klases audzinātājs, kam savukārt jādod sīka atskaite par produktu iegādi Talsu – Ventspils apriņķa tautskolas inspektoram. Tiek izdots Izglītības Ministrijas dokuments, kas nosaka obligātu ēdināšanu uz skolēnu vecāku rēķina, brīvēdināšana piešķirama vienīgi visnepieciešamākajos gadījumos.
1937. gadā pamatskola lūdz Kultūras fonda pabalstu radioaparāta iegādei.Kāds labvēlis jau ziedojis 10 latus. Fonda dome piešķir Ls 62 divlampiņu radioaparāta iegādei, un skolā var klausīties valstsvīru runas un skolēniem veltītus raidījumus.
Šajā mācību gadā skola saņem materiālu pabalstu no Izglītības ministrijas. To izlieto Ziemasssvētku eglītes sarīkošanai, apavu un apģērbu iegādei trūcīgiem bērniem, kā arī kopēdināšanai. Tomēr atvēlētie līdzekļi nepietiek mācību lietu iegādei, tāpēc skolā 28. novembrī tiek sarīkota mantu loterija, kurā par 20 santīmiem var iegādāties lozes. No 1200 lozēm, 800 ir bez laimesta.
Sekojot Valsts un Ministru Prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam, skola savā īpašumā iegūst apmēram 150 grāmatas, dažādus žurnālus un vairākas gleznu reprodukcijas.
Skolā mācās dažādu reliģisko konfesiju bērni, tomēr vairākums pieder luterāņu ticībai, tāpēc arī ticības mācība ir piemērota šīs konfesijas uzskatiem.
Pamatskolā notiek intensīva militārā apmācība. Tiek izdoti pat speciāli militārie kalendāri par 0,50 Ls, kuru iegāde ir obligāta ikvienam skolēnam.
Skolā tiek ieviests jauns mācību priekšmets – biškopība, kurā skolēni ne tikai var iepazīties ar teorētisko kursu, bet arī vasaras mēnešos var iegūt praktiskas zināšanas bišu dravā.
No dokumenta, kuru sastādījis tautskolu inspektors J. Ansabergs 1938. gada 13. februārī , var uzzināt, ka skolā „vāji nostrādāti rokdarbi”. Par pienācīgu materiālu un līdzekļu sagādi ir jārūpējas Valdemārpils pilsētas pašvaldībai. Izlaiduma akta svinībās ir jāizliek visi skolēnu sagatavotie rokdarbi.
1937./38. māc. gadā tiek sarīkoti vairāki sarīkojumi, kuri galvenokārt domāti, lai atsauktos K. Ulmaņa aicinājumam savākt līdzekļus Uzvaras laukuma izbūvei. Tādēļ 1937. gada septembrī notiek loterija ( skolotājiem loteriju iegāde ir obligāta). Oktobra, novembra mēnešos notiek „Bērnu rīti”, „Bērnu svētki”, kā arī sadraudzības vakari ar Popervāles, Pūņu un Tiņģeres skolām. Pasākumi ilgst līdz pusnaktij un tajos skolēni uzstājas ar koru dziesmām, klavierspēli un tautiskajām dejām. 18. aprīlī Ārlavas pagasta nama zālē notiek pamatskolas teātra un deju izrāde.
Bez šiem pasākumiem skolā tiek rīkoti arī citi, piemēram, 3. oktobrī notiek „dzīvnieku draugu diena”, kurā dabas zinību stundās tiek pārrunāti jautājumi par dzīvnieku aizsardzību un to nepieciešamību. Nozīmīgi pieminēt arī 18. novembra Valsts svētkus, kurus sāk svinēt jau 11. novembrī, kad, mācības sākot, skolas direktors aizlūdz par kritušajiem un mirušajiem brīvības cīnītājiem un Latvijas armiju. 18. novembrī tiek noturēts plašs mītiņš, kurā skolēnus uzrunā Lāčplēša ordeņa kavalieri un kara invalīdi. Viņi stāsta par vēsturiskajām cīņām, par brīvību un neatkarību, uzaicina jauniešus kopt un sargāt Lāčplēša garu un tautas tradīcijas. 13. februārī tiek rīkoti Lietuvas valsts nodibināšanas svētki. 15. aprīlī notiek Ata Kronvalda 100gadu dzimšanas dienai veltīts pasākums. No 21. aprīļa līdz 23. maijam – Meža dienas, kurās skolēni pēc K. Ulmaņa uzaicinājuma piedalās cirsmu un lauksaimniecībā nepiemērotu zemju apmežošanā. No 2. līdz 9. maijam skolā notiek „Spodrības nedēļa”, 9. maijā – Mātes diena.
Vasaras brīvlaikā tiek rīkotas tūrisma sacensības skolēniem. Skolēni var apskatīt un iepazīt savas zemes novadus. Vasarā tiek organizētas arī mazpulku nometnes.
Arī skolotāji vasaras mēnešos var pašizglītoties. Šim nolūkam paredzēti dažādi kursi, kuri lielāko daļu ir par maksu. Kursu organizētāji rūpējas par skolotāju nakts mītnēm (skolotājiem līdzi jāņem sega, spilvens un gultas veļa) un par lētāku uzturu (notiek kopēdināšana). Šie kursi atbilst ikviena skolotāja vajadzībām un interesēm. To ilgums no 1 nedēļas līdz 1 mēnesim.
Par katru savu darbību skolā skolotājam ir jādod sīka atskaite Ventspils – Talsu apgabala tautskolas inspektoram.
1938./ 39. māc. gadā pamatskolā nav būtisku izmaiņu. Mācības sākas 1. augustā un ilgst līdz 31. jūlijam. Izņēmums ir 1.-4. klase, kur mācības beidzas jau 11. maijā.
Pirmdienas rītos, neatkarīgi no lūgšanas, katrā klasē pirmo stundu sākot, skolotājs jautā: „ Ko šodien solīsim?”. Audzēkņi visi kopā skaļā balsī atbild: „Solu... (tālāk seko 315. lpp. ievietotais teksts no Valsts prezidenta ziedotās un Draudzīgā aicinājuma visām skolā piesūtītās grāmatas „Sirds liesmās”. Valdemārpils skolas bibliotēkā ir 2 šādas grāmatas. Katru trešdienu mācības tiek izkārtotas tādā veidā, lai skolēni varētu noklausīties viņiem veltīto vietējo radio raidījumu. Nedēļas darbus noslēdzot, pēc pēdējās stundas viens no skolotājiem atvadoties dod dažus vārdus pārdomām. Visiecienītākie izteicieni ir no grāmatas „Sirds liesmās”, skolotāja pienākums ir tos izskaidrot.
Skolā liela vērība tiek pievērsta militārajai apmācībai. Šis mācību priekšmets ir labi nodrošināts ar mācību līdzekļiem. Valdība un skola rūpējas arī par, lai skolēni labāk iepazītu savu dzimto novadu. Tiek rīkoti pārgājieni un mācību ekskursijas. 3. , 4. Klašu skolēniem jāsastāda sava novada topogrāfiskās kartes.
Katram pamatskolas skolotājam ir dota audzināšanā kāda klase, par ko viņam ieskaita 5 stundas nedēļā. Skolas pārzinim par darbu tiek ieskaitītas 8 stundas.
Skolā mācās 22 bērni no maznodrošinātām ģimenēm. Par viņiem rūpējas gan skola, gan Valdemārpils pašvaldība. Viņiem tiek piešķirta brīva ēdināšana, pabalsti produktu, apģērbu un apavu iegādei, kā arī mācību līdzekļi. Tomēr šie pabalsti ir niecīgi, tādēļ skolēni raksta lūgumrakstus Valsts Prezidentam. Nereti tie rakstīti sliktā, kļūdainā valodā un izraisa Ventspils – Talsu apgabala tautskolas inspektora neapmierinātību. Pabalstu var izpelnīties arī tie skolēni, kuri vasaras mēnešos strādā par ganiem.
Skolai palīdzību sniedz arī Latvijas sieviešu palīdzības korpuss ar saviem mākslas un daiļamatniecības izstrādājumiem. Notiek arī grāmatu dāvināšana, sekojot Valsts un Ministru prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa „Draudzīgajam aicinājumam”.
Valstī atkal tiek organizēta ziedojumu vākšana. Arī Valdemārpils piedalās šajos „ baltās puķes dienas” un mātes un bērna aizsardzības pasākumos, kuru rezultātā veselības veicināšanas biedrība iegūst Ls 8, lai ārstētu tuberkulozes slimniekus un izdalītu pabalstu mātēm, kurām nepieciešami papildus līdzekļi bērnu audzināšanā.
No 1937. gada skolai ir piešķirta zeme, kuru izmanto skolas darbinieki, maksājot gadā 92,10 Ls nomas naudas par zemes lietošanu.
1938. gada oktobrī apkārtnē plosās bērnu trieka. Liels skaits bērnu saslimst. Skolā tiek veikti visi iespējamie pasākumi , lai šī infekcija ietu mazumā. Šajā gadā tiek izdots likums, kas ļauj skolēnus atbrīvot no svešvalodas mācīšanās pēc vecāku lūguma. Daļa Valdemārpils pamatskolas audzēkņu izmanto šo iespēju.
Neapsīkst skolas sabiedriskā dzīve. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, kā piemēram,
8. un 9. oktobrī visā Latvijā tiek rīkotas pretalkohola dienas. Arī Valdemārpils pamatskolā tiek lasīti referāti par atturības veselīgo un dzīvespriecīgo ideju sekmēšanu un nostiprināšanu jauniešu sabiedrībā.
28. janvārī skolā tiek atzīmēta atjaunotās Latvijas piecu gadu jubileja. Sagaidot to, tiek veikta skolas un pilsētas izdaiļošana. Šajā dienā notiek svinīgs akts, kurā tiek izskaidrota Valsts un Ministru Prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa „Draudzīgā aicinājuma” nozīme.
12. februārī un 20. martā Ārlavas pagasta namā notiek sarīkojums, kurā skolēni uzstājas ar kora dziesmām, teātra izrādi, tautas dejām.
3. un 4. martā skolā notiek Kalpaka bataljona 20 gadu svētki. Šajās dienās skolēni vēstures stundās iepazīstas ar Latvijas brīvības kaujām un kalpakiešu cīņām, kā arī ar Ziemeļlatvijas armijas karaspēka vienību vēsturisko nozīmi un nopelniem Latvijas atbrīvošanā.
No 16. līdz 23. aprīlim visā Latvijā, kā arī Valdemārpilī tiek noturēta Lauksaimniecības kameras rīkotā Spodrības nedēļa.
No 10. aprīļa līdz 21. maijam – Meža dienas. 8. maijā skolā tiek svinēta Ģimenes diena.
13., 14., 15. maijā notiek svinības par godu 1934. gada 15. maija notikumiem. Šajos Tautas vienību svētkos notiek gājieni, parādes u. c. Pasākumi. Skolēniem radio pārraidēs jānoklausās visas valsts vadītāju runas.
Vislielākās svinības ir izlaidums. Nedēļu pirms skolas izlaiduma skolēniem ir jāizliek visi savi darbi, kā arī jānokārto 3 eksāmeni: latviešu valodā, matemātikā un ģeogrāfijā. 25. maijā seko izlaidums, kurā piedalās arī viesis no Izglītības ministrijas. Pašvaldības rūpējas par jauniem logu rāmjiem un tējas galda sarīkošanu. Skola , savukārt, par priekšnesumiem un visu sanākušo labsajūtu.
Vasaras mēnešos skolotāji, tāpat kā pagājušajā gadā, var apmeklēt pēc savām interesēm un vajadzībām visdažādāko mācību priekšmetu kursus.
Starp 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju deportētiem 17 valdemārpilniekiem 3 ir skolēni.
1940./41. mācību gadā septiņgadīgās pamatskolas direktors ir Āboliņš. Skolā strādā 10 skolotāji, bet nevienam nav augstākās izglītības. Skolā mācās 170 skolēni.
1941. gada 26. jūlija rītā un 7. augusta vakarā lodes izdzēš pamatskolas 20 ebreju tautības skolēnu dzīvības.
Vācu okupācijas laikā tautskolu inspektora 1941. gada 27. novembra apkārtraksts noteic, ka par katru neattaisnoti kavētu skolas dienu vecākiem vai aizbildņiem jāmaksā soda nauda 50 reihsmarkas.
Tiek noteiktas arī pārtikas devas skolas kopgaldā vienam skolēnam nedēļā : milti – 30 grami, barības līdzekļi ( prosa, putraimi u.c.) – 50 grami, gaļa – 20 grami, cukurs – 50 grami, kartupeļi – 1500 grami.
Citu tautu ( lietuviešu, krievu, poļu u.c.) skolēni no latviešu skolām jāizslēdz, ja viņi nav saņēmuši vācu augstākās administrācijas Kurzemē – Apgabala komisāra speciālu rakstisku atļauju mācīties kopā ar latviešiem. Vecākiem un skolas vadībai jāsūta komisāram motivēts lūgums. Uz šī lūguma pamata tikai 4 sveštautieši saņem atļauju turpināt mācības Sasmakas pamatskolā.
1941./42. mācību gadā skola joprojām īrē telpas no Sasmakas pareizticīgo draudzes. Skolā ir 229 skolēni un kopumā 19 telpas:
1 – rokdarbu darbnīca, kura ir samērā labā stāvoklī, tikai šaura.
2 – caurstaigājamas garderobes,
3 – mācību līdzekļu novietošanai paredzēta telpa- mitra un nepatīkama,
4 – zāle, kas ir arī vingrotava, bet pirms tam kalpojusi kā klases telpa,
5 - skolas pārziņa dzīvoklis un virtuve kopā aizņem pavisam 4 telpas.
6 – skolas apkopējai ir 2 istabas
7 – pārējās 7 telpas kalpo kā mācību klases.
Skolai nepieder nedz savs sakņu, nedz augļu dārzs, nav arī rotaļu laukums. Kara laikā, armijai uzturoties skolā, daudz mācību inventāra, it īpaši rokdarbu mācīšanai paredzētais inventārs, aiziet bojā.
Skola darbojas no 15. oktobra līdz 20. maijam. Bērni apgūst gan latviešu valodu, gan vācu un krievu valodas. Skolā ir iespējams apgūt arī harmoniju un klavierspēli. Skolotāju likme 1942. gadā ir 30 mācību stundas nedēļā. Audzinātāja uzdevums ir audzināt skolēnus pret komunistiskā nostājā, izceļot latvietību.
Pamatskolu šajā gadā beidz 27 audzēkņi, no kuriem 16 atļauts iestāties vidusskolā. Vācu un vietējiem bērniem ir iespēja vasaras brīvlaiku pavadīt Vācijā. Liels pienākums šajā laikā tiek uzlikts skolotājiem. Viņiem jārūpējas par lauku bērnu dzīves apstākļiem, par mācību līdzekļiem, par dažādiem sarīkojumiem, par pabalstu piešķiršanu.
1942. gada 19. maijā tiek sarīkotas Meža dienas. Šajās dienās skolēni kopā ar skolotājiem iestāda Valdemārpils jaunajā laukumā piemiņas kociņus boļševiku upuriem.
1942. gads nozīmīgs arī ar to, ka Valdemārpils luterāņu baznīcā tiek novietota piemiņas plāksne Krišjānim Valdemāram. Šo melno granīta plāksni 1934. gadā dāvājis firmas „Voldemārs” vadītājs no Rīgas, ar kuru Kr. Valdemāram bijušas radnieciskas attiecības. Uz plāksnes šāds uzraksts: „ Šī piemiņas plāksne veltīta lielākam atmodas celmlauzim Krišjānim Valdemāram 15.XI 1825.g.-25.XI 1891g. Un kā viņš reiz te dzīvojis, lai viņa cēlais gars dzīvo mūžīgi mūsu pateicīgā atmiņā...14.X 1934.g.”
1943./44. māc. gadā mācības notiek no 25. oktobra līdz 4. aprīlim. Skolā mācās 244 skolēni. . Skolas bibliotēkā ir 1533 grāmatas, skolai ir divas klavieres un viens harmonijs.
1943. gada 13. Septembrī Valdemārpils skoliņu izliek no tās telpām Lielā ielā 26, lai tur iemitinātu vācu vērmahta [ armijas] apakšvienību. Par to tiek sastādīts akts, kas datēts – Sassmacken, den 18. Oktober 1943. Skolēni turpina mācīties bijušā pilsētas valdes mājā un bijušā veikala telpās.
1944.gada ziņojumā Talsu apriņķa tautskolu inspektoram teikts, ka Valdemārpils tautskola izvietota nomātās ēkās (kopskaitā četrās).Patreizējās telpās skolā elektrība ir tikai vienā klasē, vietējā pašvaldība skolas apgaismošanas lietā nav neko darījusi; ar kurināmo šinī mācību gadā skola apgādāta. Skolas inventāra kopvērtība ir 8994,75 RM.
1944. gada maijā skola saņem uzaicinājumu piedalīties darba veiksmes sacensībās. Tās paredzētas 14- 19 gadus veciem jauniešiem lauksaimniecībā ( zēniem), mājsaimniecībā ( meitenēm), dārzkopībā un piensaimniecībā ( gan zēniem, gan meitenēm).
1944. gadā Mazsalacā tiek atvērts Valsts Vidzemes skolotāju institūts. Arī Valdemārpils skola saņem apkārtrakstu, kurā ir informācija par šo institūtu. Tajā rakstīts par skolotāju trūkumu Latvijā un izskan uzaicinājums abiturientiem mācīties šo profesiju. Arī no Jelgavas Valsts skolotāju institūta pienāk šāds apkārtraksts.
Tiek organizētas vairākas gan militāras, gan lauksaimniecības nometnes Vācijā. Tās gan domātas tikai zēniem. Visas šīs nometnes un arī citus pasākumus organizē Latvijas jauniešu organizācija. Talsos šo organizāciju vada J. Strautāre.
Skolās, tāpat kā agrākajos gados, notiek jauniešu vervēšana darba dienestam (RAD) Vācijā. Neskatoties uz to, ka iesaistīšanās ir dibināta uz brīvprātības principa, zemes pašpārvaldei ir ziņots par gadījumiem, kur sapulcēs jaunie spiesti parakstīties par iestāšanos RAD pret viņu pašu un vecāku gribu, paziņojot, ka iestāšanās RAD ir ikviena jaunieša goda lieta un pienākums pret savu tautu un tēvzemi. Šo dokumentu parakstījuši skolu departamenta direktors, vidusskolu direktors un citi.
Vācu okupācijas laikā katru gadu uz Jāņiem skolotājas saņem 200gramu konfekšu, bet skolotāji – kortelīti (0,25 litru degvīna).
1944./45. māc gads, neskatoties uz kara laika apstākļiem, ir normāls darba gads. Tas ir jaunu vērtību radīšanas laiks, kad no mazuma rodas lielas lietas. Jo lielāks ir postījumu neprāts, jo nozīmīgāks ir katrs pat visniecīgākais darbiņš. Skolotāji ar savu enerģiju, dedzību un izturību ir paveikuši vairāk nekā bija cerēts un ar savu mierīgo darbu iedvesmojuši mieru arī apkārtnē.
Skolas zeme tiek izmantota lazaretes vajadzībām. Tā kā ārstniecības līdzekļu trūkums šajā laikā ir lielāks kā jebkad, tad skola organizē ārstniecības augu vākšanu. Skolēni vāc baltās sūnas lazaretes pārsienamo materiālu izgatavošanai. Ir izveidots speciāls ārstniecisko augu sagādes projekts, pēc kura skolēni vāc drogas skolotāju uzraudzībā.
Skolēni mācās līdz 15. maijam. 18. maijā - skolas izlaidums. Pirms tam skolēniem jānokārto beigu pārbaudījumi latviešu valodā rakstos un vārdos, vācu valodā vārdos, matemātikā rakstos un vārdos.
Ir skolēni, kuri dažādu iemeslu dēļ mācījušies mājās un vēlas pārbaudījumus kārtot kā eksterni. Šos pārbaudījumus rīko speciāli sasaukta Tautskolas komisija, kura šos pārbaudījumu rezultātus fiksē protokolā.
Tiem skolēniem, kuriem kara apstākļu dēļ dokumenti nozaudēti, vai kuri ir bēgļi, un vajadzīgos dokumentus nevar uzrādīt, atzīmes izliek īpaša komisija, pārbaudē novērtējot skolēnu zināšanas. Arī tad, ja skolēns vēlas agrāk iegūto atzīmi uzlabot, ir jākārto speciāli pārbaudes darbi. Bet, ja skolēns nesekmīgi nokārto gala pārbaudījumus, tad tie jākārto vēlreiz rudenī.
1947. gadā Valdemārpils pamatskola , tanī laikā jau septiņklašu nepilnā vidusskola tika pārveidota par vidusskolu. Tā izvietojās bijušā Ārlavas pagasta nama ēkā – kādreizējā Sasmakas muižā. Arī šajā ēkā telpu ir par maz, tāpēc 1949. gada rudenī pamatskolas klases spiestas mitināties skolas vecajās telpās, tā sauktajā” mazajā skoliņā” Lielā ielā 26. Te tiek iekārtoti darbmācības kabineti – darbmācība zēniem, mājturības un šūšanas kabineti meitenēm. Zēniem koka un metāla apstrādi māca skolotājs Jēkabs Reiznieks, rūpīgi un sistemātiski papildinādams darbnīcu iekārtu un darbarīkus (paša un zēnu gatavoti). Sākas skolas un pedagogu kolektīva veidošanās direktora Jūlija Spruksta vadībā. Viņš atkal sāk risināt jautājumu par skolas ēkas celtniecību. Kopā ar pilsētas un rajona vadību, nolemj skolu celt aiz dzelzceļa, vietā, kur tagad ir DET transformatoru apakšstacija. Tomēr celtniecību neuzsāk naudas trūkuma dēļ.
1950. gada rudenī pēc studijām Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, pedagoģisko darbu Valdemārpils vidusskolā uzsāk skolotāja Lilija Matisone( Staprāne) . Reizē ar viņu te ierodas svešvalodas skolotāja Velta Matīse, 1.-4. klašu skolotāja Elga Bērziņa. Ar iejūtību, sirsnību, vienkāršību, cieņu un taktu jaunās skolotājas sagaida un viņu darbu vada skolas direktors J. Spruksts. Skolā strādā daudzi pieredzes bagāti skolotāji :
Adele Šutka, Artūrs Šutka, Velta un Valdis Arāji, Ženija Reinfelde, Marija Nīcmane, Elma Strupe, mācību pārzine Millija Ulberga, ģeogrāfs Jānis Ķiploks, latviešu valodas skolotāja Marijāne Alksne – kopā 19 skolotāji ( 3 no tiem augstākā izglītība : M. Alksne, R. Matīse, L. Matisone), mācās 361 skolēns 13 klašu komplektos.
Viens skolotājs māca vairākus mācību priekšmetus. L. Matisone māca latviešu valodu un literatūru, psiholoģiju un loģiku, vēlāk arī mākslas vēsturi un vēsturi, pa laikam aizvieto ģeogrāfijas , astronomijas, vācu un angļu valodas skolotājus.
Pēckara apstākļos tūkst mācību grāmatu vairākos mācību priekšmetos. Absolventi atceras, ka literatūru skolēni apgūst no skolotājas vielas izklāsta un oriģinālliteratūras analīzes. Trūkst arī uzskates līdzekļu, tomēr skolēni mācās ar labiem rezultātiem.
Katrs mācību gads ik rudeni sākas ar talkām kolhozos gan kartupeļu, gan labības, gan biešu un kāpostu vākšanā. Skolēni skolotāju vadībā strādā mēnesi vai ilgāk, ja vajag ražu vākt – pat līdz novembrim, kad kāpostu lapās mirdz ledus vizuļi. Skolotāji pat svētdienās dodas labības kraušanas darbos.
1953. gada pavasarī vidusskolu beidz 1. Izlaidums – 18 jaunieši. No tiem uz augstākajām mācību iestādēm aiziet 7 absolventi, uz tehnikumiem – 8, bet praktiskā darbā dodas 3 absolventi.
Ar katru nākamo gadu aug skolēnu skaits, arī skolotāju vairāk. Ierodas jauni speciālisti – ķīmiķe Līvija Galviņa ( Rupeka ), ģeogrāfijas skolotāja Marija Ķikuste ( Šrēdere), fiziķis Juris Avots, dziedāšanas skolotājs Zigfrīds Zvagulis, vēsturnieks Vilnis Albiņš un Helēna Albiņa.
1958. gadā direktora J. Spruksta vietā darbu sāk Vilnis Albiņš, bet mācību pārzines vietā- Lilija Staprāne. Pedagogu kolektīvā jau ir 24 pedagogi, 12 ar augstāko izglītību. Skolēnu skaits - 423.
Pārveidojas skolas apkārtne – tiek izkopts vecais parks, ierīkots skaists akmensdārzs. Tā veidošanā lielu darbu iegulda bioloģijas skolotāja B. Insberga. Pie vidusskolas ēkas sākas sporta zāles celtniecības darbi, to ierīko bijušajā muižas zirgu stallī. Sporta laukuma izbūve ir direktora uzmanības lokā, arī jautājums par jaunu skolas ēkas celtniecību.
Talsu rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja 1959. gada 4. novembrī apstiprina Valdemārpils vidusskolas mācību izmēģinājuma saimniecību :
aramzeme 8,4 ha, sakņu dārzs 0,73 ha, pļavas 0,6 ha, 50 truši, 3 traktori, 2 kultivatori, zāļu pļaujmašīna, 2 arkli, ecēšas, traktora grābeklis.
1960./61. māc. gadā pēc direktora V. Albiņa aiziešanas no Valdemārpils skolas direktores amatā darbu sāk Lilija Staprāne, bet mācību pārzines darbs tiek uzticēts Austrai Upnerei. L. Staprāne šajā amatā nostrādā turpat 10 gadus. Šajā laikā tiek ekspluatācijā nodota skolas sporta zāle. Skolēni apgūst sporta vingrošanu un akrobātikas elementus.
1962. gadā skolā darbojas pūtēju orķestris, kuru vada Arnolds Grīnvalds. Direktore L. Staprāne vada literatūras pulciņu, kas ar saviem priekšnesumiem uzstājas Rojā, Tiņģerē, Nogalē, Valdgalē. Dekorācijas pasākumiem sarūpē zīmēšanas skolotājs B. Kundziņš. Pulciņš regulāri izdod žurnālu „Dzīve sauc”. Pulciņa repertuārā ir literārie karnevāli par folkloras, literārām un vēsturiskām tēmām, iecienīti ir R. Blaumaņa, Aspazijas, Šekspīra u.c. darbi.
60- gados ļoti aktīvi strādāja daudzi skolotāji, arī skolotāja M. Heniņa, kura nesavtīgi mīl bērnus, it īpaši dzīves pabērnus. Viņa māca skolēniem iepazīt un iemīlēt dabu. Skolotāji kopā ar skolēniem izstaigā apkārtnes mežus, Sasmakas ezera krastu. Tiek organizētas ekskursijas pa Latvijas skaistākajām vietām ( Koknese, Staburags, Daugavas krasti), pa rakstnieku dzīves vietām ( Ērgļi, Braki, Vecpiebalga, Jāņa skola), kā arī ekskursijas uz Pēterburgu, Maskavu, Viļņu, Palangu, Kijevu.
Ilgus gadus skolā darbojas 1.-4. klašu deju kolektīvs, kuru vada skolotāja Zigrīda Danne. Mācot mazos dejotājus, viņai blakus vienmēr ir klavieru skolotāja Gaida Zvilna. Lai gan viņa ir bioloģijas skolotāja, viņai vienmēr atliek laiks papildus mēģinājumiem, koncertiem, vienmēr viņa ir kopā ar kolektīvu deju svētkos Rīgā.
Skolā jāierodas formas tērpos. Meitenēm – ikdienā tumši zilās kleitās ar melnu priekšautu, svētkos – ar baltu priekšautu. Zēniem – tumši zilos uzvalkos. Pionieriem vienmēr bija jābūt ap kaklu apsietam sarkanam pionieru kaklautam, oktobrēniem pie krūtīm jānēsā oktobrēnu nozīmīte.Uz tās – Ļeņina portrets. Kājās jābūt kokvilnas zeķēm. Par ilgviļņiem meitenes nedrīkstēja sapņot. Stundās bija jāraksta ar spalvu un tinti. Bija atsevišķs mācību priekšmets – glītrakstīšana. Starpbrīžos visi staigāja skolas zālē pa divi. Pie krāsnīm nedrīkstēja stāvēt, zāles vidū visu uzmanīja dežūrskolotājs.
Iet gads pēc gada , bet iecere par jaunās skolas ēkas celtniecību nerealizējas. Ik pavasari ar skolas tehnisko darbinieku un skolēnu palīdzību tiek uzpostas vecās skolas telpas. Skola jaunajam mācību gadam vienmēr sagatavojusies priekšzīmīgi. Vienmēr tiek saņemts augstākais novērtējums, arī Goda raksti un 1967. gadā pat Ceļojošais karogs.
Vēlākajos gados skolā liela uzmanība tiek pievērsta darbaudzināšanai. Skolā strādā Elektoceltniecības tresta Talsu PMK speciālisti V. Jugāns, L. Apinis, D. Mandelbergs, A. Lenšs, E. Brūders, G. Indriksons; lauksaimniecības speciālisti Ābele, G. Cīrulis, A. Unbedahte.
1970./ 71. m. g. par direktoru strādā Jānis Jankovskis.
1971./ 72. m. g. par direktori strādā vēstures skolotāja Rasma Vītola.
1972./ 73. māc. gadā direktors ir fiziķis Alfons Lazda (Lozda). Šajā laikā notiek mazo lauku skoliņu „iznīcināšana”. Tiek likvidēta netālu esošā Popervāles astoņgadīgā skola, tās skolēni mācības turpina Valdemārpils vidusskolā. Līdz ar to telpu šaurība kļūst vēl lielāka, sākas skolēnu braukšana uz skolu ar autobusiem. Šajā laikā tiek likvidēta skolas palīgsaimniecība „Ezernieki”.
1973./74. par skolas direktori sāk strādāt ķīmijas un bioloģijas skolotāja Dace Jurkāne. Reālāk iezīmējas jaunās skolas ēkas plānošanas darbi. Lielu palīdzību skolai šo jautājumu risināšanā sniedz ECT Talsu PMK priekšnieks Jānis Cinkus( miris 1990. gada rudenī), galvenais inženieris Egils Brūders un Kārlis Jankevics.
Septiņdesmitajos gados skolēniem ļoti patīk piedalīties ierindas skatēs. Tajā katra klase izvēlas savu komandieri un pēc tam soļo , skaitot sasauksmi. Gatavošanās ierindas skatei prasīja lielu, sistemātisku darbu un uztraukumu. Starp klasēm notiek politkaujas un politkonkursi. Arī konkursi ,piemēram, „Labāk un gaumīgāk iekārtotā klase”, „Raksti glīti un pareizi” u.c. Rosīgi darbojas skolas radiomezgls, kurā skolēni strādā radoši un patstāvīgi. Radio mezgla darbu vada A. Dimants.
1979./ 80. māc. gadā skolas direktors ir vēsturnieks Vilis Seleckis. Viņa enerģiskās darbības rezultātā blakus poliklīnikai paceļas jaunbūve – skolas ēka. Nežēlodams ne savu brīvo laiku, ne atvaļinājumu, viņš vada skolas būvniecības darbus, telpu iekārtojumu un mēbeļu iegādi. Aktu zālei vēsturisku akcentu dod mākslinieces Daces Lielās sienas gleznojums, kurā redzams Krišjāņis Valdemārs.
1980. gada 9. augustā skan pēdējais zvans vecajā, mīļajā skolā pie ezera. Atvadu vārdus saka ilggadējā vidusskolas mācību pārzine M. Šrēdere. Tiek teiktas ardievas Elku liepai . Pie tās tiek iestādīts ozols kā simbols skolotāju un skolēnu jaunībai , tiem gadiem, kas te pavadīti. Tas liek atcerēties veco skolu, sirmo liepu un stalto kastaņu aleju. 28. izlaiduma absolventi ir pēdējie, kam izlaiduma valsis skan vecajā skolā. Tāpēc viņi par šo vietu glabā skaistas atmiņas, kas katrā salidojuma reizē aicina pabūt kopā kaut pāris mirkļu pie vecās liepas.
1980. gada 1. septembrī durvis ver jaunā vidusskola.
Ar 1979./80. mācību gadu skola pāriet uz 12 – gadīgu apmācības sistēmu. 29. izlaidums savu pēdējo mācību gadu sāk jaunajā skolā ar gaišām, plašām telpām.
Tiek ieviesta mācību kabinetu sistēma. Roberta Šrēdera vadībā tiek iekārtots darbmācības kabinets zēniem. Kokapstrādes kabinets, kurā ir 10 virpas, elektriskais zāģis, ēvele un lentas zāģis. Metālapstrādes kabinets ar 6 metālapstrādes virpām.3 metālfrēzēm un 3 galda urbjmašīnām.
Ziedošas puķes, košumkrūmi – pašu skolēnu gādāti. Pēc katra izlaiduma pie skolas plašāka top rožu dobe un rododendru laukums.
80. gados ļoti aktīvi darbojas skolas Internacionālais klubs, kuru vada svešvalodas skolotāja Astrīda Blūma (Ozoliņa). Tiek organizētas ekskursijas uz Gruziju, Dagestānu, Moldāviju, Kirgīziju u.c. Padomju Savienības republikām skolotājas A. Blūmas ( Ozoliņas) vadībā. Skolēni tur piedalās dažādos pasākumos. Tā, piemēram, Moldāvijā 1. Maija gājienā skolēni iet Bārtas novada tautas tērpos, bet koncertā tiek dejotas latviešu tautas dejas. Ne visur iet tik labi. Tālajā Dagestānā visu delegāciju solīja sagaidīt viņu interkluba dalībnieki, bet skola bija tukša un aizslēgta. Uz ielas pēc pusstundas mūsu autobuss jau bija „aptīrīts”, bet par laimi sastaptais vietējais iedzīvotājs Muhameds turpmāk visas dienas bija skolēnu un skolotāju pavadonis un sargs. Neskatoties uz visiem pārpratumiem, šīs ekskursijas devīze „ Baltijas jūra, Kaspijas jūra – draudzības jūra” bija attaisnojusies.
Citu republiku skolēni brauc ciemos pie mūsu internacionālā kluba, notiek draudzības vakari.
1985./86. māc. gadā skolu sāk vadīt vācu valodas skolotājs Ojārs Štāls. Par mācību pārzini strādā bijušais Tiņģeres pamatskolas direktors, fizikas, matemātikas skolotājs Vaclavs Bicāns. Šajā mācību gadā skolā ir 21 klašu komplekts, mācās 505 skolēni.
1986. gadā Valdemārpils vidusskolu par radošiem meklējumiem darbā ar sagatavošanas klases skolēniem skolotājas Guntas Simsones vadībā PSRS Vissavienības tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā apbalvo ar augstāko godalgu – Zelta medaļu.
1989. gadā skola atzīmē 40 gadu jubileju. Valdemārpils vidusskolas 40 pastāvēšanas gados te strādājuši 181 skolotājs, skolu beiguši 756 skolēni, augstāko izglītību ieguvuši 185 absolventi.
Šis ir lielo pārmaiņu laiks – 1990. gada 4. maijā Latvija kļūst neatkarīga valsts un līdz ar to sākas lielas pārmaiņas arī izglītības sistēmā.
Direktora O. Štāla un mācību pārziņa V. Bicāna vadībā 1990./ 91. mācību gadā tiek atvērta viena vidusskolas klase ar darbmācības novirzienu. Skolā sāk mācīties jauniešu ne tikai no visa Talsu rajona, bet arī no citurienes. Vairs netika doti norādījumi „ no augšas”, nebija šo priekšrakstu, kā jārīkojas, bet to vietā stājās pašiniciatīva, pašu izdoma. Bija diskusijas un strīdi, projektu uzmetumi un šaubas, vai rīkojas pareizi. Vizuālo mākslu un amatu mācību zēniem pasniedz amatniecības meistars Igurds Baņķis. Mājturību meitenēm palīdz apgūt skolotāja Ligita Druva.
Skaists laiks tas bija arī tāpēc, ka toreiz skolotāji un skolēni kopīgi 1991. gadā devās uz Rīgu, lai piedalītos Tautas manifestācijā Daugavmalā. Bet skolā notika skolēnu organizēta skolas sapulce, kurā tika pieprasītas 15 dažādas izmaiņas skolas dzīvē. Vai tās visas toreiz vajadzēja izpildīt, par to var strīdēties, bet iniciatīva nāca no skolēniem un tas jau bija liels panākums, lai arī tikpat liels pārsteigums.
1992. gadā direktors O. Štāls tiek paaugstināts darbā par Talsu rajona Izglītības nodaļas skolu inspektoru. Vēlāk viņš ir Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības Valsts inspekcijas Kurzemes daļas vadītājs.
Viņa vietā 1992./ 93. mācību gadā par direktori strādā Dace Jurkāne. Šajā mācību gadā notiek 1. darbmācības klases izlaidums 6 meitenēm un 7 zēniem. Studēt darbmācību un vizuālo mākslu augstskolās aiziet 1 meitene un 3 zēni.
Ar katru mācību gadu pieaug skolēnu skaits darbmācības novirziena klasēs.
1993./94. mācību gadā par skolas direktori sāk strādāt vēsturniece Zinta Valdmane. Mācību pārzinim V. Bicānam aizejot pensijā, mācību pārzines darbu sāk bioloģijas skolotāja Daiga Krēķe. Vidusskolā ir 3 darbmācības un tēlotāja mākslas novirziena klases, kurās mācās 31 meitene un 26 zēni. Skolas telpas ir kļuvušas par šaurām, un ar Izglītības nodaļas labvēlību, tiek noīrētas 5 lielas un 2 mazākas telpas ( kopā 563 m2 ) ārpus skolas teritorijas, kuras tiek remontētas. Tās paredzēts atvērt 1994./ 95. mācību gadā.
1998./99. māc. gadā Valdemārpils vidusskolā mācās 528 skolēni, tajā skaitā 280 meitenes. Skolā ir 25 klašu komplekti. Mācību pārzine ir Ilze Ventiņa. No kopējā skolēnu skaita 386 ir valdemārpilnieki, 102 bērni brauc no Lubes, 14 no Īves, 10 no Talsiem, bet pārējie vēl no 10 dažādiem pagastiem. Skolā strādā 46 pedagoģiskie darbinieki. No tiem 39 ir sievietes. Skolotāju vecums ir dažāds: vecumā līdz 30 gadiem ir 6 skolotāji, no 30 – 39 gadiem -18 skolotāju, no 40 – 49 gadiem – 13, no 50 – 59 gadiem – 7 , bet vecāki par 60 gadiem – 2 pedagoģiskie darbinieki.
1999. gadā skolā strādā 15 tehniskie darbinieki. Lai mācību darbs būtu sekmīgs, skolā jābūt elektrībai, ūdenim, siltumam. Cik tas maksā? Ūdens un kanalizācija vienā mācību dienā izmaksā Ls 3, 50 , elektroenerģija Ls 16, bet apkure vidēji dienā izmaksā Ls 85. Tāda ir skolas ikdiena skaitļos.